Gleznošana ir meditācija
Gita Šmite aizved mūs uz savām lauku mājām, nosēdina uz saules uzsildīta lieveņa un pacienā ar zāļu tēju...
Arī pati būšana darbnīcā ir atslēgšanās no ikdienas. Sākumā domā, kā labāk darīt, pēc tam pasūti apakšrāmi, uzvelc audeklu, gruntē, zīmē, lazē… Kārtu pēc kārtas, līdz esi tādā kā krāsu un gleznu radītā mākonī. Jau Rozentāla skolā mācoties, viņai ļoti patika zīmēšana, visvairāk – portrets. Un šī patikšana nav pārgājusi. Nemainīga ir arī vecmeistaru ietekme cauri gadsimtiem. Piemēram, viens no pirmajiem lielajiem muzejiem, kur Gitai gadījās vēl būt 80. gadu beigās, bija Nacionālā galerija Londonā. Tieši brīnišķīgais holandietis Vermērs viņu uzrunāja. Viņa gleznas Gitai bija kā brīnums. Tu apstājies un netiec tālāk.
Bet kopumā gleznošana ir ceļš pašam pie sevis. Ļaušanās tam, ko vieni sauc par dabas pulksteni, citi – par dvēseles ritmu. No Līgo līdz Līgo, no gadalaika līdz gadalaikiem, no gleznas līdz gleznai. Gitas Šmites gleznas ievedīs Jūs rituāla dejā, kļūstot par neatņemamu Jūsu dzīves telpas sastāvdaļu.