Visa pamatā ir cilvēks…
Kaspara Perska māksla pēta cilvēcību un pašu cilvēku. Caur melnās, pelēkās un baltās krāsas glezniecību Kaspars Perskis atklāj cilvēka dažādās dabas un iekšējo pulsāciju...
Viņa personāži ir vientuļi, tie vēršas pie mums ar jautājumu par savu esību, sniedzot tikai attālas un šķietamas atbildes. Tie portretēti no realitātes atrautā un nesaistītā vide, ļaujot mūsu iztēlei par tēlu būtību sarosīties vēl vairāk.
Melnais un baltais viņa gleznās ir kā divi pretstati. Kur simboliski melnais asociējams ar tumsu un baltais ar gaismu, taču pa vidu tas satiekas pelēkajā, tādēļ nevar teikt, ka Kaspara Perska gleznas būtu drūmas, tās drīzāk ir eksistenciāli patiesas.
Kaspara Perska gleznās neitrālais vērotājs sastopas ar ironiski ordeņotu ērgli cilindrā un mētelī, ielūkojas kāda cita laikmeta teātra aizkulisēs vai satiek manekena veidolā ietērptu meiteni. Kas ir šie tēli? No kurienes tie nāk? Kāds ir viņu stāsts? Kaspars Perskis uzdod šos jautājumus par saviem tēliem, taču neviļus arī skatītājs tos sāk uzdot sev, un tā ir viena no lielākajām mākslas vērtībām – likt domāt.