Realitātes inspirēta abstrakcija
Jebkurš literārs vēstījums – dokumentāls notikuma apraksts vai kāda autora personiska attieksme pret notiekošo un pamanīto - lasītājā rosina vizuālu iztēli.
Pamazām šī iztēle aizrauj un bieži aizved tālāk, prom no literārā satura. Tajā brīdī sāk darboties tēlainā domāšana, kas pārtop vizuālā pasaules uztverē un izpratnē. Man ar to pietiek lai varētu domāt abstrakti un gleznieciski un rastos kādas abstraktas gleznas iecere.
Tomēr vērtīgāk ir pašam nokļūt “tai vietā” un situācijā. Redzēt un sajust visu nepastarpināti, lai labāk iepazītu jauno konkrēto realitāti, tās īpatnības un unikalitāti.
Sākumā ir vērts daudz fotografēt un arī gleznot akadēmiski, tā krājot iespaidus un ļaujot tiem nogulties zemapziņā. Tad vēlāk tie pārtop abstraktās metaforās un jau vizualizētās uzskatāmās plastiskās kompozīcijās.
Esmu pamanījis, ka robežas starp abstrakto un reāli atpazīstamo bieži nav strikti noteiktas, bet ir plūstošas un dažreiz pat nemanāmas, jo piemēram, kāda mehānisma detaļa nofotografēta neierastā rakursā, palielinājumā vai apgaismojumā, vai kukaiņa fragments daudzkārtējā palielinājumā mums vizuāli spēj pastāstīt pavisam ko citu, nekā tad, ja tas būtu redzams ierastā situācijā.
Uzskatu, ka mākslinieks ir nedaudz zinātnieks, kas arī pēta pasauli, bet iracionāli un abstrakta glezna nav tikai personisko jūtu izplūdums, bet arī kāda jauna atklājuma abstrakta ikona, kurā uzmanība tiek koncentrēta uz it kā netveramo, bet būtisko. Tas ir kā stāsts par Mēness neredzamo pusi kad gleznas forma un saturs kļūst vienlīdz svarīgi, vai pat forma var būt tā, kas veido jaunu saturu. Te domāšanā saskatu līdzību ar instrumentālo mūziku, dzeju un arī arhitektūru.
Domāju, ka abstrakcija ir tikai mums nezināmā vai neatpazīstamā vai arī pagaidām neesošā realitāte, līdzīgi kā sēņu vīns par kuru neko nezinām. Ja kādreiz sēņu vīns tiks radīts, šī abstrakcija pārtaps realitātē...