1248
views15
nicesAijai Parīzes iespaidi no 2015.gada septembra bija krāšņi un dzīvespriecīgi. Parīze kā romatiskā un joije de vivre simbols. Parīzes kods – tās plašums, gaišums ar lielpilsētai neraksturīgi augstajām debesīm palika skiču blokos un gaida savu kārtu uz dzīvības elpas brīnumu gleznā. Taču izdevās notvert vakara pastaigas mirkli, kad izgaismotā pilsēta liecina par dzīves svētkiem. Klīstot pa pilsētu, vērojot aicinošās kugīšu ugunis, sastopot tango dejotāju grupu Eifeļtorņa apkārtnē. Gleznoju, savijoties pavasarim un rudenim vienlaicīgi – gan gaišam sākumam, gan rudens nostaļģijas notij.
"Eifeļtornis mani pieveica, it kā sadzirdējis, ko iepriekš mākslinieku lokā deklarēju - nevēlos redzēt un zīmēt tūristu objektus no atklātņu rakursiem, ar krāsu kasti pie Triumfa arkas jūs mani nesastapsiet. Bet Eifelis, iznirdams kā zila komēta septembra tumstošajās debesīs, vilināja mani tuvāk un pakļāva savai burvībai uz vairākām radoša darba dienām."
"Dažas nedēļas pēc atgriešanās Rīgā, uzlūkoju savu gleznu pavisam citā kontekstā, ieraudzīju tur arī trauksmes priekšvēstnešus 2015. gada Parīzes traģēdijai, šis novembris palicis cilvēces atmiņā ar terorisma aktiem, manuprāt, iezīmējot pagriezienu pilsētas simbolikā, piešķirot vārdam “Parīze” traģisku noti. Gleznai nosaukums tika dots jau gada nogalē pēc skumjajiem notikumiem."