Karine Paronjanca. Pārdomās par laikmetīgo mākslu
Karine ir atzīta laikmetīgās mākslas meistare. Par viņas profesionalitāti liecina daudzas personālizstādes un grupu izstādes, kurās tika prezentēti viņas darbi, kā arī balvas mākslas konkursos. Piedāvājam ekskluzīvu materiālu, kurā Karine dalījās ar galeriju ArtAlea pārdomās par laikmetīgo mākslu.
QR‒kods. Tīkls. Tīmeklis. Laikmetīgs ornaments. Perspektīvas. Tunelis. Apjomi. Struktūra. Urbānisma mežģīnes. Puzuris. Kristāla režģis. Būris. Koordinātu sistēma. Arhitektūras karkass.
Dzīve ‒ posms starp dzimšanas datumu un nāves datumu. Taisnās līnijas vai shēmu estētika tuva cilvēkam. Tieksme uz kārtošanu, strukturēšanu vai simetriju ir cilvēka dabā. Centieni pārvērst cilvēka dzīves posmu progresīvas domas, sensacionāla atklājuma vai radoša sasnieguma bezgalīgā vektorā ‒ dažu liktenis.
Tīmeklis I (QR kods), Karine Paronyanc, 170x170 см, audekls, eļļa
Ornaments ‒ universāls informācijas nesējs. Tilts, kas savieno pagātni, tagadni un nākotni caur ietilpīgiem vizuāliem tēliem un simboliem. Gadsimtu garumā ornaments bija cilvēces roku darināta mantojuma rezultāts. Tas iesākās no pirmajiem senā cilvēka mēģinājumiem kustēties pa formas vienkāršošanas ceļu, lai sasniegtu vizualizācijas maksimālo izteiksmīgumu un satura bagātību. Mūsdienu QR‒kods ‒ stilizācijas un formas vienkāršošanas apogejs ar maksimālu semantisko slodzi. Apbrīnojami, cik ļoti šī ultramodernā ornamenta raksturs izsaka mūsu laika būtību un garu. Tas ir pirmais ornaments cilvēces vēsturē, kuru ģenerē dators! Kas tas ir? Mākslīgā intelekta uzvara pār cilvēka prātu? Šablona krāsas ‒ absolūti melnā un baltā. Kas slēpjas aiz šī trafareta? Ēnas un gaismas cīņa? Kā zināms, dzīvā dabā nav nekas absolūts, visas krāsas atrodas nepārtrauktā mijiedarbībā, radot bezgalīgi daudzās nianses un nokrāsas.
Ornamenta vēsture nesaraujami saistīta ar tautas daiļradi, nacionālo piederību, tradīciju, visdziļākā šī termina izpratnē. QR kods ‒ vēsture bez saknēm. Un tas tik raksturīgi modernismam, kas tiecas pēc kosmopolītisma! Dzīve bez dziļām pieķeršanām, vēsturiskas atmiņas un sekošanas tradīcijām ir vienkārša un ērta.
Bet formas vienkāršošana un centieni pēc stilizācijas bieži vien cieņa ērtībām, nekā koncepcijas lakonisma un dziļuma izteiksme. Moderno dizainu nosaka izpildījuma funkcionalitāte un budžets. Mūsu ikdiena vienkārša un racionāla kā bloku māja guļamrajonā. Vai utilitārai funkcijai jānosaka laikmetīgās mākslas forma kā tāda?! Kaut kas cēls un aristokrātisks ir bezjēdzīgā un sarežģītā skaistumā. Mūsdienās pats termins «skaists» kļuvis par primitātes, salonu un pat neintelektuālas vulgaritātes sinonīmu. Bet bieži ‒ par mūsdienu cilvēka neprasmes, amata nezināšanas un nevēlēšanās ikdienas steigā tērēt dzīvi uz sarežģītu un ne vienmēr atbilstoši novērtējamu roku darbu. Sarežģīti un nepraktiski ‒ tā vienmēr ir bijusi aristokrātijas vai intelektuālās elites prerogatīva. Un vispārējas demokratizācijas un liberālisma gadsimtā pat operā var ierasties šortos un sandalēs. Un tad mēs saskaramies ar dziļām fundamentālām sabiedrības problēmām, kurā jau ilgi iet cilvēku un robotu karš, tik gleznaini aprakstīts pagājušā gadsimta fantastiskajā literatūrā. Ar tolerances un pseidohumānisma pieskārienu. Bez asinīm un trokšņa vesela jauno un, iespējams, perspektīvo paaudze, iegrims labprātīgā atkarības nebūtībā no gadžetiem, tālruņiem, virtuālā kazino un sociāliem tīkliem.
Šodien moderni ir runāt, ka laikmetīgas mākslas funkcija nav radīt iespaidu, bet būt oriģinālai par katru cenu. Domājams, atteikšanās no pagātnes, saknēm, vēstures, ģenētiskās atmiņas ‒ ceļš uz nekurieni. Tas ir stāsts par veselu zaudēto «oriģinālo» kosmopolītu paaudzi bez nacionāliem, reliģiskiem, garīgiem vai morāliem orientieriem. Bet mākslai vajadzētu iespaidot šī vārda labā nozīmē. Savādāk mums jāsaskaras ar radošo impotenci un nepietiekamu zināma mākslas veida māksliniecisko metožu pārvaldīšanu. Tieši tādēļ citāti no pagātnes un replikas par slaveniem pasaules mākslas darbiem ir svarīga šīs kolekcijas sastāvdaļa. Tas ir mēģinājums ieguldīt dziļu domu vairākās lakoniskās frāzēs vai pat vārdos Instagram heštegu stilistikā. Meklēt dzīves jēgu savā viedtālrunī, cik tas aktuāli un pazīstami. Autors arī grēko ar to.
Ornamenta tēma ‒ galvenā manā daiļradē. Tā novilkta ar sarkanu līniju caur visiem manas daiļrades periodiem. Savādi, bet viss sākās ar paklāju. Mans pirmais nopietnais darbs «Armēņu kāzas», kuras daudzfigūru kompozīcija iedvesmota no izcilā Leonardo da Vinči audekla «Svētais vakarēdiens». Tēlu izteiksmīgums un gandrīz bērnišķīgs sirsnīgums ir iedvesmots no mana iemīļotā mākslinieka Niko Pirosmani, bet rakstainais armēņu paklājs ‒ audekla fons un bāze, veltījums senču atmiņām. Kolekcijās «Arbūzi un «Dzīres» ornamenta izmantošana, kā arī vairāku ornamentālo sistēmu apvienošana kļūst par apzinātu un teorētiski pamatotu māksliniecisko metodi.
"Armēņu kāzas”, Karine Paronjanc
Vienā no saviem iecienītajiem Ainas Rendas literatūras darbiem «Atlants iztaisnojis plecus» es izlasīju frāzi, kas ilgi iekaroja manas domas: «Uzskata, ka apkārtējā mums nedzīvajā dabā nav nekā, izņemot cikliskas kustības, bet taisnā līnija ‒ cilvēka zīme, ģeometriskas abstrakcijas taisna līnija, kas nosaka ceļus, sliedes, tiltus; taisnā līnija, kas šķeļ bezmērķa dabas līkumus mērķtiecīgā kustībā no sākuma līdz beigām». Vai tik «bezmērķīgi» dabas līkumi? Jo jebkuras «asimetriskas» bioloģiskās formas pamatā atrodas sakārtota kristāliskā režģa ornamentāla sistēma, šūnas, molekulas, atomi… Vai sarežģītu biosistēmu funkcionēšanas principu nevar uzskatīt par to pašu dievišķo principu? Dievišķā izziņa caur struktūru raksturīga cilvēkam! Šūna, molekula, atoms, elementārdaļiņa ‒ bezgalības teorija, bet vērsta uz iekšpusi, uz būtību, nevis uz āru.
Un atkal mana iemīļotā kontrastu spēle, stingram melnbaltam karkasam pretī nostādīti negaidītas debess spraugas, kas iegleznotas akadēmiskā glezniecības manierē. Sarežģīts niansēts kolorīts, apjomi un perspektīva tiek pretstatīti stingram un lakoniskam režģim. Urbānisma mežģīnes kontrastē ar gaisu. Dabā nav absolūtas krāsas, visas krāsas atrodas nepārtrauktā mijiedarbībā. Pelēkā ielāsmojumi arī nav nejauši. Izņemot tīri asociatīvo rindu ‒ netīrumus, pelēku betonu, laika putekļus, visa svarīgā iznīcība (izmantojot grunts autortehniku, izmantojot dabiskos pelnus, kas piešķir audeklam dziļu dabisko pelēko nokrāsu). Tā vēl ir vēršanās pie krāsu teorijas, spektra kontrasta krāsu apvienojums dod mums pelēko. Pelēkā krāsa ‒ tā nav tikai nāve vai krāsas iztrūkšana, bet arī prasme delikāti novērst pretrunas, atrast līdzsvaru starp gaismu un ēnu, balto un melno. Šī cikla gleznas ‒ mēģinājums saskatīt gaiši zilas debesis caur elektrolīnijas vadiem, sociālo tīklu informatīvais smogs, lielas nogurušas pilsētas urbānisma mežģīnes.
Kad Pasaules fundaments brūk, ir svarīgi turēties savā lokā, Karine Paronyanc, 100x100 см, audekls, eļļa
Šīs kolekcijas darbi ļoti dinamiski kā dinamisks gadsimts, kurā mēs dzīvojam. Ar digitālo tehnoloģiju starpniecību mēs esam paātrinājuši laika karuseli līdz neredzētiem ātrumiem. Steigties un nepaspēt ‒ mūsdienu cilvēka posts. Vai mēs varēsim piebremzēt vai nolēkt no šī laika karuseļa? Diez vai…
Galerija ArtAlea izsaka pateicību māksliniecei Karinei Paronjancai par iespēju iepazīties ar augsta līmeņa profesionāļa pārdomām par viņa darbu, par to, kas ir māksla un kā tā veicina mūsu izpratni par pašu dzīvi. Kurš, ja ne pats mākslinieks, vislabāk var pastāstīt par laikmetīgās mākslas radīšanas un uztveres sarežģījumiem visā tās daudzveidībā - sākot no senās vēstures kopijām līdz pat mūsdienu digitālās realitātes atspoguļojumam.