Kā izprast laikmetīgo mākslu
Kas ir laikmetīgā māksla? Šis jautājums ieņem vienu no pirmajām vietām Google pēc meklēšanas biežuma, taču mākslas kritiķi tā arī nav nonākuši pie vienprātīga viedokļa. Tālab arī līdz šim nav vienota traktējuma šim jēdzienam. Tā vai citādi, tā ir šodienas māksla.
Laikmetīgā māksla – modernisms vai jaunā māksla pret veco klasiku. Nejauciet modernismu ar mūsdienīgumu – šie divi jēdzieni pastāvēja Eiropā paralēli viens otram. Jaunās mākslas laikmeta sākumu parasti atzīmē no 1863. gada, kad Eduārs Manē radīja ikonisko gleznu ''Brokastis zālē'', bet Sezans atteicās no tradicionālās glezniecības stila. Tagad, kad Manē un Sezana gleznas tiek pavairotas uz metāla kārbiņām priekš cepumiem, ir grūti iedomāties, kādu revolūciju mākslā viņi paveica.
Kopš 1960. un 70.gadiem ir pienācis laiks laikmetīgajai jeb mūsdienu mākslai, kas apvieno daudzas kustības no minimālisma un popmākslas līdz pat konceptuālajai mākslai. Mākslinieki izmanto jaunus izteiksmes līdzekļus un formas: performance, instalācija, video objekti. Viņi netiecas pēc tīra skaistuma, viņus interesē darba koncepcija, tā pagrīde jeb aizkulises, jaunas asociācijas. Mūsdienu māksla dodas ielās, tā dzīvo ārpus galerijām un tradicionālajām mākslas telpām. Tas viss dod impulsu citādākai realitātes uztverei un paplašina mūsu izpratni par jēdzienu – ''estētika''.
Izprast, kad ķieģeļu kaudze mākslas galerijā ir māksla, un kad – celtniecības materiāls
Daudzi mākslas darbi muzejos neiztur kritiku. Nepietiek būt novatoriskam materiālu izvēlē, vai arī uzdrošināties attēlot ko tādu, ko cits vēl nav uzdrošinājies darīt. Māksla, tāpat kā jebkura cita veida darbība, prasa zināšanas un smagu darbu daudzu gadu garumā. Nereti kāda laba kompozīcija vai ritma izjūta palīdz mākslas darbā paslēptajam vēstījumam ''sasniegt'' skatītāju. Tāpēc ķieģeļu kaudzi mākslas galerijā – gaismas, kompozīcijas, materiālu, idejas un noformējuma dēļ – var saukt par mākslas priekšmetu, kamēr tas viss veido kopējo “ainu”.
Viens no laikmetīgās mākslas aspektiem ir mudināt cilvēkus domāt citādi, “lauzt” viņu ierasto stereotipisko domāšanu. Taču cilvēka psiholoģija ir tāda, ka tā neļauj piekāpties viņa principiem. No tā arī izriet iekšējais konflikts un sašutuma vilnis, kāpēc ķieģeļi galerijā ir māksla, bet būvlaukumā – akmeņu kaudze. Katru reizi, kad rodas šādas domas, pievērsiet uzmanību galerijas izteiksmes palīglīdzekļiem – skaņai, gaismai, smaržai. Pateicoties telpai (noformējumam), objekts būs ''nolasāms'', tāpēc nav izslēgts, ka jūs to redzēsiet pilnīgi “citā gaismā”.
Starp citu, Venēcijas biennāle ir izcils laikmetīgās mākslas piemērs. Katrs mākslas priekšmets ir sajūsma, jo apvieno meistara profesionalitāti, nestandarta pieeju un oriģinālu sniegumu.
Laikmetīgās mākslas pieņemšana: no pirmsākumiem līdz pat mūsdienām
Sabiedrība jau pagājušā gadsimta 50.gados saskarās ar problēmu izprast abstraktos ekspresionistu mākslinieku darbus, radot situāciju, ka šis mākslas virziens nav priekš visiem, bet gan “izmeklētai elitei”. Faktiski jau nekas nav mainījies, jo plašāks ir cilvēka redzesloks un domāšana, jo vieglāk viņam ir izprast mūsdienu mākslinieku sniegumu.
Sabiedrība ir daudzveidīga, tāpēc vienmēr ir bijušas dažādas domāšanas un uztveres formas. Tomēr tagad viedokļu polaritāte ir īpaši saasināta, jo mēs dzīvojam subkultūru dominances laikā – viss ir pieejams, un nekam nav robežu. Lielu lomu šajā procesā spēlē mērķtiecīga interneta un tehnoloģiju attīstība. Ja vecākā paaudze var stundām ilgi stāvēt pie vienas gleznas, analizējot kompozīciju un autora ideju, tad jauni cilvēki ir raduši visu uztvert zibenīgi, un laikmetīgā māksla tieši attiecas uz uztveres ātrumu.
Kas attiecas uz tehnoloģiju izmantošanu mākslā, Eiropai šajā ziņā nav vēl ar ko lepoties, jo viss līdz šim ir bijis vairāk vai mazāk ''piezemēts'', ko nevar teikt par Āzijas tirgu, kurā tiek izmantotas vienkārši neiedomājamas materiālu apstrādes metodes, un mākslas priekšmetiem tiek modelētas sarežģītas trīsdimensiju instalācijas.
Laikmetīgā māksla: attīstība un perspektīvas
Liela varbūtība, ka tuvākajā nākotnē arvien vairāk tiks nojauktas robežas laikmetīgās mākslas jēdziena skaidrojumam. Laikmetīgā māksla kļūs par ''instrumentu'' ideju izteikšanai, glezniecība – būs kā telpa, skulptūra – sava veida virtuāla struktūra. Mūzika materializēsies, savukārt gaisma būs sajūtama. Māksla arvien vairāk manipulēs ar psihi un skatītāju idejām. Iespējams, tehnoloģiju straujās attīstības dēļ, mākslas formām vairs nebūs vajadzīgas izstāžu zāles. Nav izslēgts, ka laika gaitā cilvēki īpaši novērtēs unikālus, sirsnīgus un individuālus mākslas izteiksmes veidus.
Fotogrāfijā “Siesta” (Dita Lūse)
Autore: Jeļena Safonova